Dzeltenas papīra lapiņas veido sarunu burbuli uz zaļa tāfeles fona ar burkšķētiem papīriem.

Montaņas Terencija teiciens par atšķirīgiem viedokļiem

“Quot homines, tot sententiae” — aptuveni, “cik cilvēku, tik viedokļu”. Šo teicienu piedēvē romiešu komēdiju autoram Terencijam, un tas labi raksturo situāciju, kas pazīstama arī mūsdienu darba nedēļā: cilvēki var vērtēt vienu un to pašu lēmumu atšķirīgi, jo viņiem svarīgas dažādas lietas. Sarunā noderīgākais jautājums reizēm nav “kuram ir taisnība?”, bet gan “ko es vēl nesaprotu par otra skatījumu?”.

Terencija teiciens nāk no romiešu komēdijas

Terencijs jeb Publius Terentius Afer bija romiešu komēdiju autors. Frāze “Quot homines, tot sententiae” ir saistīta ar viņa lugu “Phormio”. To parasti tulko kā “cik cilvēku, tik viedokļu” vai “cik cilvēku, tik spriedumu”. Latviešu formulējums var atšķirties, tāpēc to labāk uztvert kā jēgas atveidi, nevis vienīgo precīzo tulkojumu.

Teiciena īsums var radīt iespaidu, ka tas piedāvā gatavu atbildi: ja viedokļu ir daudz, atliek vien samierināties ar domstarpībām. Taču šāds lasījums būtu pārāk vienkāršs. Frāze drīzāk palīdz pamanīt, ka atšķirīgs vērtējums pats par sevi vēl nepasaka, kurš risinājums ir piemērotāks. Lai to noskaidrotu, jāizprot, ko katrs cilvēks ar savu nostāju cenšas saglabāt vai panākt.

Kāpēc vienam lēmumam ir vairākas nozīmes

Iedomāsimies komandu, kas apspriež, vai nedēļas termiņā pabeigt vienu lielu uzdevumu vai vairākus mazākus. Vienam svarīgākais ir paredzams rezultāts, citam — risks nepaspēt, bet vēl kādam — iespēja ātrāk saņemt atgriezenisko saiti. Visi runā par termiņu, taču viņu skatpunktos izceļas atšķirīgas prioritātes.

Šajā brīdī ir viegli uztvert katru priekšlikumu kā mēģinājumu panākt savu. Tad saruna ātri iestrēgst pozīcijās: “darām šādi” un “nē, darām citādi”. Jautājums par iemeslu var palīdzēt pāriet no aizstāvības uz izpēti: kas šajā izvēlē cilvēkam ir vissvarīgākais, un no kā viņš cenšas izvairīties?

Tas nenozīmē, ka katrs iemesls automātiski nosaka kopīgo lēmumu. Tas dod komandai informāciju, ko salīdzināt: kurš risinājums labāk kalpo kopīgajam mērķim un kādus riskus tas ietver. Viena un tā paša priekšlikuma vērtējums var mainīties, tiklīdz kļūst skaidrs, ko citi patiesībā ņem vērā.

Kā pārvērst domstarpības kopīgā lēmumā

Vispirms katrs var īsi nosaukt savu prioritāti, nepārtraucot citus. Pēc tam sarunā var nošķirt, par ko visi jau piekrīt, un kur tieši atšķiras vērtējums. Šāda secība palīdz pārbaudīt, vai domstarpība ir par mērķi, izvēlēto ceļu vai riska sadalījumu, un nepiedēvēt otram nodomus, kurus viņš nav paudis.

Montaņas Terencija teiciens par atšķirīgiem viedokļiem

Noderīga secība ir vienkārša:

  • nosauciet kopīgo mērķi, piemēram, pabeigt darbu laikā un saglabāt kvalitāti;
  • pajautājiet, kādu vajadzību vai risku katrs risinājums ņem vērā;
  • pārbaudiet, vai iespējams izmēģināt nelielu soli vai vienoties par brīdi, kad izvēli pārvērtēsiet;
  • skaidri pasakiet, kurš pieņem galīgo lēmumu un kad to izvērtēsiet.

Pēdējais punkts ir praktiski svarīgs: uzklausīšana pati par sevi nenosaka, kam ir lēmuma pilnvaras. Ja tas paliek neskaidrs, cilvēki var sarunāties par argumentiem, bet joprojām nesaprast, kā tiks noslēgta izvēle. Skaidrs lēmuma process ļauj uzklausīt vairākus skatpunktus, vienlaikus virzoties uz konkrētu rezultātu.

Jautājums, kas palīdz saprast otru

Nākamajā darba sarunā apstājieties pie viena jautājuma: kurā jautājumā vajadzīga nevis uzvara, bet labāka izpratne par otra skatījumu? Atbildi var meklēt, lūdzot otram nosaukt, ko viņš savā priekšlikumā uzskata par būtiskāko. Pēc tam varat saviem vārdiem atkārtot dzirdēto un pajautāt, vai esat sapratis pareizi.

Atbilde var atklāt, ka strīds nav par mērķi, bet par ceļu līdz tam — vai par to, kurš uzņemas risku. Tad iespējams vienoties, ko salīdzināt un kad pie lēmuma atgriezties. Uzklausīšana neprasa visiem mainīt viedokli; tā palīdz salīdzināt risinājumus pēc kopīgiem kritērijiem un saprast, kāpēc izvēle ir pieņemta.

Terencija teiciens nav pierādījums, ka visi viedokļi ir vienlīdz pamatoti, un tas neatbrīvo no nepieciešamības pieņemt lēmumu. Tas var kalpot kā sākumpunkts sarunai: pirms spriest par otra nostāju, noskaidrot, kādu vajadzību vai risku tā atspoguļo.

Avots: Editorial research

Komentāri

Vēl nav komentāru. Esi pirmais!

Vairāk stāstu